vesturisks velosipeds
0

Pirmais velosipēds – velosipēdu vēsture un attīstība

Velosipēds mums visiem ir pazīstams kā lielisks un videi draudzīgs transportlīdzeklis, ko mēs ikdienā lietojam gan, lai dotos no punkta A uz punktu B, gan, lai, piemēram, apskatītu tuvāko apkārtni kādā tūrisma galamērķī. Bet kad tad īsti ir radīts pirmais velosipēds un kā velosipēds ir gadu gaitā attīstījies?

Pirmos neoficiālos un īsti nereģistrētos centienus izveidot kaut ko līdzīgu mūsdienu velosipēdam var datēt ar 15. gadsimtu, jo 1418. gadā Džovanni Fontana radīja pirmo transportlīdzekli, kuru darbināja pats cilvēks. Šim velosipēda priekštecim bija 4 riteņi un, lai šos riteņus darbinātu, to zobrati tika savienoti ar virvi, līdzīgi, kā mūsdienās šo funkciju pilda velosipēda ķēde. Šī paša gadsimta nogalē arī Leonardo da Vinči bija zīmējis skices, kurās ir attēlota primitīva velosipēda versija. Taču tiek lēsts, ka šīs skices nav īstas un tās nemaz nav zīmējis pats da Vinči.

Tikai pēc trīs gadsimtiem 19. gadsimta sākumā tika izveidots transporta līdzeklis, kurš sāka līdzināties mūsdienu velosipēdam. 1817. gadā vācu izgudrotājs Barns Karls fon Draiss radīja tā saukto Draisīni jeb “Skrienamo mašīnu”. Lai gan šis izgudrojums kā pēc izskata, tā darbības vēl bija tālu no velosipēda, kādu mēs to pazīstam, šī ierīce tomēr bija priekštece mūsdienu velosipēdu rāmim un struktūrai. Šī paša gadsimta 60. gados tika vadīts pirmais divriteņu velosipēds, kuru dēvēja par Kaulu kratītāju, jo šī velosipēda koka rāmis kombinācijā ar metāla riepām brauciena laikā neradīja ļoti ērtus braukšanas apstākļus. Desmitgadi vēlāk beidzot tika radīts pirmais transporta līdzeklis, kuru sāka saukt par divriteni. Šis tā sauktais augsto ratu divritenis sastāvēja no viena ļoti liela riteņa un viena mazāka atbalsta riteņa, kas nodrošināja, ka cilvēks, kurš pārvietojās ar šo divriteni ieminoties vienu reizi varēja veikt tālāku ceļu, kā arī šim ritenim metāla rati bija jau apvilkti ar gumiju, kas braucienu ar to padarīja daudz patīkamāku. Runājot par velosipēda attīstību, noteikti ir jāpiemin arī Džona Kempa Starlija izveidotais Rovera Drošības divritenis, kas bija pirmais velosipēds, kuram abi rati jau bija vienādā izmērā un tos savienoja ķēde, lai tos būtu iespējams reizē darbināt. Kā arī nepieminēts nevar palikt Džona Boida Daunlopa vārds, jo tieši šis īru izcelsmes izgudrotājs 1888. gadā radīja pirmās pneimatiskās riepas – velosipēda riepas, kuras bija piepildītas ar gaisu, lai pārvietošanās ar velosipēdu būtu mīkstāka un patīkamāka.

Sākoties 20. gadsimtam, velosipēds jau bija plaši izmantots transporta līdzeklis. Tas tika izmantots gan kā ikdienas pārvietošanās līdzeklis, gan, piemēram, pielietots arī kara apstākļos. Ap 1920. gadiem sākās arī bērnu velosipēdu ražošana, kas nodrošināja, ka ar velosipēdu varēja pārvietoties ne tikai pieaugušie, bet arī bērni, taču, tā kā arvien izplatītāki sāka palikt arī automobiļi, velosipēdu popularitāte mazinājās. 20. gadsimta 30. gados velosipēdu industrija sāka attīstīt projektus, kuros ražoja izturīgākus velosipēdus, ar kuriem viegli bija pārvietoties arī pa neceļiem. Iemesls šādam lēmumam bija, ka pusaudži arvien biežāk sāka velosipēdus izmantot ne tikai, lai vienkārši pārvietotos, bet arī, lai veiktu dažādus trikus un sacensības. Šie izturīgākie velosipēdi bija arī priekšteči mūsdienās visai populārajiem kalnu velosipēdiem jeb MTB velosipēdiem. 1960. un 1970. gados velosipēds atkal piedzīvoja uzplaukumu tā popularitātē, jo, cilvēki ne tikai sāka vairāk domāt par vides aizsardzību, bet arī 1973. gada degvielas embargo liedza daudziem izmantot savas automašīnas.

Arī mūsdienās velosipēds vēl joprojām ir populārs pārvietošanās veids, jo daudzi cilvēki, īpaši vasaras sezonā, labprātāk izvēlas videi draudzīgāko velosipēdu, kā arī mūsdienās ļoti populārs ir arī velotūrisms, kuru nebūtu iespējams īstenot bez velosipēda un tā attīstības.