DH
0

Downhill jeb kalna nobrauciens

Downhill mountain biking (DH) jeb brauciens ar riteni lejā no kalna ir viena no kalnu riteņbraukšanas disciplīnām. Šajā kalnu riteņbraukšanas veidā, braucējiem ir jāveic ceļš pa ļoti stāvu, nelīdzenu un sarežģītu trasi pēc iespējas ātrāk. Downhill velosipēdi ir daudz smagāki un izturīgāki par parastajiem MTB velosipēdiem. Tiem ir gan priekšējā, gan aizmugurējā amortizācija, turklāt priekšējā amortizatora darbības diapazons ir 20 cm, no riepas līdz dakšas augšējai daļai. Šāda veida amortizācija ir nepieciešama, lai varētu pēc iespējas ātrāk un ērtāk pārvietoties pa akmeņiem un koku saknēm, kas ir bieži sastopami trases elementi. Lai rūpētos par braucēju drošību, sacensību rīkotāji vienmēr liek izmantot ķermeni aizsargājošas bruņas. Drošības un laika uzņemšanas ekipējums braucējiem ir ļoti līdzīgs slēpošanas kalna nobrauciena sacensību ekipējumam.

Sacensībās, atkarībā no formāta, braucējiem tiek dota viena vai divas iespējas nobraukt pa trasi, kura lielākoties katrā pusē ir ierobežota ar lenti. Braucējiem ir jāizvēlas labākais variants un vietas pa kurām braukt, lai veiktu īsāko ceļu pēc iespējas lielākā ātrumā. Ja braucējs pamet trasi vai pārplēš lenti, tad viņam ir jāatgriežas vietā, kur tika pamesta trase. Dažos gadījumos braucējs var turpināt braucienu pametot trasi, ja viņš neiegūst nekādu laika pārsvaru. Braucēji sacensības sāk ar laika intervāliem. Lielākoties sadalījums ir no lēnākajiem braucējiem sākumā līdz ātrākajiem beigās. Lai pabeigtu trasi parasti ir vajadzīgas divas līdz piecas minūtes, un parasti starpība starp uzvarētāju laikiem ir vienas sekundes ietvaros.

Pirmās Downhill sacensības notika Feirfeksā, Kalifornijas štatā 1976. gada 21. oktobrī. Riteņi, kas tajā laikā tika izmantoti kalnu nobraucieniem nemaz nelīdzinājās mūsdienu Downhill velosipēdiem. Šīs sacensības notika Repack Road trasē, kura nosaukumu ieguvusi velosipēdu bremžu maiņas dēļ, un tajās piedalījās desmit braucēji. Trases garums bija 1300 pēdas jeb aptuveni 400 metri.

Mūsdienās Downhill trases ir sastopamas visā pasaulē. Tās arī var ierīkot pašrocīgi, bet pārsvarā to dara dažādi uzņēmumi, ievērojot visus drošības standartus. Trases bieži ir iedalītās vairākās drošības pakāpēs. Piemēram A grūtības trase varētu būt ar lieliem lēcieniem un piezemēšanos uz akmeņiem, B trase ar mazākiem lēcieniem un tīru piezemēšanos un C trase, kurā ir ļoti maz šķēršļu.